Eiropas valstu vadītāji pēdējā laikā arvien biežāk dodas vizītēs uz Ķīnu, mēģinot atrast trauslu līdzsvaru starp valstu ekonomiskajām interesēm un politiskajiem principiem.
Šīs tikšanās notiek laikā, kad Ķīnas un ASV attiecības kļūst arvien saspringtākas, radot jaunu spiedienu uz starptautisko politiku. Eiropa šādā veidā cenšas pielāgoties situācijai, kurā ASV loma pasaulē mainās un kļūst mazāk paredzama. Diplomātiskie kontakti ar Pekinu ir kļuvuši intensīvāki, jo abas puses saprot savstarpējo ekonomisko atkarību, pat ja politiskie uzskati krasi atšķiras.
Kāpēc Eiropa meklē dialogu ar Pekinu
Eksperti skaidro, ka šī pastiprinātā uzmanība Ķīnai ir tiešā veidā saistīta ar nenoteiktību, ko rada pašreizējais ASV kurss. Daudzas Eiropas valstis sāk meklēt papildu drošības spilvenus un politiskas manevra iespējas, lai nepaliktu pilnīgā izolācijā, ja attiecības starp lielvarām krasi pasliktinātos. Tas nav mēģinājums aizstāt Ameriku ar Ķīnu, bet gan vēlme diversificēt riskus un saprast, kā noturēt stabilitāti mainīgos apstākļos.
Latvijas Ārpolitikas institūta direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova norāda, ka Ķīnas radītie riski drošības un ekonomikas jomā nav nekur pazuduši. Par tiem joprojām tiek domāts gan Eiropā, gan Ziemeļamerikā. Tomēr tas neizslēdz iespēju atgriezties pie sarunām par konkrētiem sadarbības punktiem, kur tas ir izdevīgi, vienlaikus apzinoties un kontrolējot iespējamos apdraudējumus. Pekina savukārt šīs vizītes izmanto savā labā, lai parādītu pasaulei, ka tā ir spēcīgs centrs, ar kuru jārēķinās visiem spēlētājiem.
Vienotība kā Eiropas neizmantotais trumpis
Viena no lielākajām problēmām šobrīd ir fakts, ka Eiropas valstis uz Ķīnu bieži dodas pa vienai, nevis kā vienots bloks. Mazākām valstīm, tostarp Latvijai, tas rada papildu riskus. Kad katra valsts mēģina vienoties atsevišķi, Eiropas Savienības kopējā ietekme pavājinās un pazūd iespēja izmantot tās galveno spēku – milzīgo, vienoto tirgu un iedzīvotāju augsto pirktspēju.
Analītiķi uzsver, ka Eiropa pati līdz galam neapzinās savu patieso jaudu. Mēs esam pieraduši runāt par iekšējām nesaskaņām un neorganizētību, taču Eiropai pieder viena no spēcīgākajām inovāciju ekosistēmām pasaulē. Ja Eiropas valstis spētu saskaņot savu rīcību un runāt vienā balsī, Pekinai būtu daudz grūtāk diktēt savus noteikumus. Šobrīd šis potenciāls paliek neizmantots, jo katra valsts pie prioritātēm liek savas īstermiņa ekonomiskās intereses.
Drošība kļūst svarīgāka par ekonomisko izaugsmi
Kamēr Eiropā joprojām dominē sarunas par tirgošanos, Japāna, kas atrodas Ķīnas tiešā tuvumā, aicina skatīties uz situāciju daudz plašāk. Keio Universitātes profesore Kazuko Kodžima skaidro, ka Ķīnas ārpolitikā ir noticis būtisks pagrieziens. Ja agrāk galvenais mērķis bija strauja ekonomiskā izaugsme, tad tagad prioritāte ir nacionālā drošība un kontrole. Tas maina gan to, kā Ķīna izturas pret saviem iedzīvotājiem, gan to, kā tā komunicē ar pārējo pasauli.
Pasaule šobrīd virzās uz sistēmu, kurā dominē divi poli – ASV un Ķīna. Trampa administrācijas laikā šīs attiecības ir kļuvušas ļoti pragmatiskas un balstītas uz savstarpēju darījumu principu. Ķīna gan joprojām cenšas sevi pozicionēt kā Globālo Dienvidu valstu “vecāko brāli”, izvairoties no tēla, ka tā ir tikai viena no divām lielvarām. Tomēr vidēja līmeņa spēlētājiem, piemēram, Eiropas Savienībai un Japānai, šāda divu milžu dominance ir bīstama. Tas nozīmē, ka starptautisko kārtību varētu noteikt tikai šo divu valstu savstarpējie darījumi, ignorējot pārējo intereses.
Pelēkās zonas taktikas un hibrīdie apdraudējumi
Ķīna apzināti izvairās no atklātiem militāriem konfliktiem, tā vietā izmantojot tā sauktās pelēkās zonas metodes. Tas ietver kiberuzbrukumus, spiedienu uz kritisko infrastruktūru un krasta apsardzes izmantošanu politisku mērķu sasniegšanai. Šādas metodes ir grūti pamanāmas un vēl grūtāk apturamas, taču tās efektīvi grauj citu valstu drošību. Japāna šobrīd aktīvi strādā, lai stiprinātu savu aizsardzību, sadarbojoties ar Taivānu dezinformācijas apkarošanā un tehnoloģiju jomā.
Interesanti, ka Pekinas izmantotie paņēmieni daudzos aspektos atgādina metodes, ko Eiropā pielieto Krievija. Attiecībās starp Ķīnu un Krieviju Maskava arvien vairāk sāk ieņemt “jaunākā partnera” lomu, kļūstot par lētu dabas resursu bāzi Pekinai. Ķīnas vadība uzmanīgi vēro karu Ukrainā un to, cik vienoti vai sašķelti ir Rietumi sankciju jautājumos. Šī pieredze Pekinai kalpo kā stratēģiska mācību stunda, plānojot savus nākamos soļus Āzijas reģionā.
Eiropai un tās partneriem tagad ir svarīgi atrast telpu savām iniciatīvām, lai neļautu pasaules kārtībai kļūt par divu lielvaru tirgus placi. Koordinēta rīcība un ilgtermiņa domāšana ir vienīgais ceļš, kā saglabāt savu ietekmi un drošību šajos sarežģītajos ģeopolitiskajos apstākļos.
